Laivošana pa Gauju

Gauja – Vidzemes un Latvijas skaistākā upe, sākas Piebalgā, Vidzemes vidienē. Tā ir vienīgā no lielajām upēm, kas savu tecējumu sāk un beidz Latvijā. Kopgarums – 460 kilometri un viena piektdaļa jeb 93,5 kilometri ietilpst Gaujas nacionālajā parkā. Gaujas nacionālā parka teritorijā Gauja plūst pa 1 – 2,5 kilometrus plašu senieleju, maksimālais dziļums pie Siguldas 85 metri. Krāšņo, ainavisko un smilšakmens atsegumiem bagāto Gaujas senieleju, kādu to redzam braucot ar laivu, veidojuši ledāja kušanas ūdeņu sanesumi pirms 12 – 13 tūkstošiem gadu. Sārtie un dzeltenīgi devona smilšakmens iežu atsegumi Gaujas krastos ir daudz senāki, veidojušies pirms 370 – 300 miljoniem gadu. Gaujas pietekas un mazās upītes visā nacionālā parka teritorijā ir straujteču upes. Tīrās un krāčainās straumes ir mājvieta daudzām Eiropā retām dzīvnieku sugām. Varbūt neizdosies ieraudzīt ziemeļu upespērleni Margaritifera margaritifera, toties varēs aplūkot biežāk sastopamo gliemeni – biezo perlamutreni Unio crassus.

Gaujā un lielākajās pietekās dzīvo upes nēģis Lampetra fluviatilis, bet mazākajās upītēs – strauta nēģis Lampetra planeri. Gauja un tās pietekas ir Latvijā nozīmīgas lašveidīgo zivju nārsta vietas. Laša Salmo salar mazuļi konstatēti četrās upēs. Tikai Gaujas un Ventas baseinos sastopamas alatas Thymallus thymallus. Akmeņainajās gultnēs slēpjas platgalve Cottus gobio, akmeņgrauzis Cobitis taenia un platspīļu vēzis Astacus astacus. Gaujas līkumos, uz sērēm, īpaši sausākās vasarās, aizaug dūņainās sēres un veidojas vērtīgs biotops, kur barojas dažādi bridējputni.

Gauja senatnē kalpoja ne tikai kā tirdzniecības ceļš, daudzus gadsimtus tā bija robežupe starp lībiešu (somugru) un latgaļu (indoeiropiešu) zemēm. Par senāko apdzīvotību liecina 18 arheologu atklātie pilskalni, daudzie kapulauki un apmetnes. Seno kuģu daļu atradumi ir pierādījums, ka Gauja kādreiz bijusi kuģojama vismaz līdz Cēsīm. Tirgotāji pa upi veduši preces – siļķes, garšvielas, sāli, ieročus, rotas. No vietējiem iepirka medu, vasku, kažokādas. Līdz pat 20.gadsimta otrajai pusei pa Gauju tika pludināti kokmateriāli. Kad gar Gauju un jūras piekrasti vēl skanēja lībiešu valoda, tā dēvēta par Koivo – Bērzupi vai Svētupi (no somugru valodām). Latviešu valodā Gaujas vārds senatnē nozīmējis – liels daudzums – bars, tātad – Lielā upe.

Gauja diezgan ātri maina gultni, mezdama loku pēc loka, tādēļ to dēvē par viltīgu upi. Plūstošo smilšu dēļ Gauja bīstama peldētājiem. Vietās, kur virs ūdens slejas klintis, zem ūdens ir straumju izgrauztas pārkares un kritumi, par līdz 6 metru dziļumam.

Nacionālā parka teritorijā Gaujā ietek 13 lielākas upes, daudzi sīkāki strauti un upītes. Garākā un viena no straujākajām ir Amata (lībiešu valodā Amada – Straujā, cits skaidrojums – Upju māte).

Informāciju sagatavoja Līga Eglīte