Laivotāja veiksmes stāsts

Kā jau katru pavasari, arī šogad Amatas upe pulcēs laivotājus. Mēs priecājamies par tiem, kuri ir spējuši ilgu gadu garumā saglabāt tradīciju aprīļa sākumā rīkot ūdenstūrisma sacensības Amatas upes ūdeņos, katru gadu pārliecinoties par savām spējām tikt galā ar nevaldāmo straumi.

Diemžēl, arvien draudīgajos Amatas upes ūdeņos metas pavisam nepieredzējuši pārgalvīgie, kuri, sēžoties laivā, nemaz nezin, kas viņus sagaida. Šī iemesla dēļ, tuvojoties Amatas ūdens straumei, vēlamies aicināt izlasīt šo laivotāja, kamaniņu braucēja, trenera un visādi citādi sportiska cilvēka Daiņa Odziņa pieredzes stāstu par Amatas upes varenību un cilvēka bespēcību tās priekšā.

Bijušā kamaniņu braucēja, trenera Daiņa Odziņa pārdomas par piedzīvoto Amatas upē pirms 42 gadiem.

Notikums risinājās 1974. gada 30. martā. Amatas posms no Melturu tilta līdz Kārļu zivjaudzētavai ir tikai 2.3 kilometrus garš. Tieši šis nelielais attālums Amatas palu straumē ar laivu man bija vajadzīgs, lai liktu daudz ko pārdomāt.

Kamaniņu braukšanas sezonu beidzām ap 10. martu. 1973./1974. gada ziemas sezona man šajā sporta veidā bija pirmā. Manam pāriniekam Jānim Gašam un arī Dainai Lapiņai šī jau bija otrā ziema kamanās. Pavasarī saulīte ledu trasē bija izkausējusi. Izlēmām, ka vajadzētu pabraukties ar laivām palu ūdeņos. Tā arī izdarījām.

Jau 20. martā no tilta pie Cēsīm, saukta par Raiskuma tiltu, braucām ar piepūšamajām laivām līdz tiltam Siguldā. Braucienu veicām astoņās stundās ar divām 30 minūšu atpūtām krastā. Bet desmit dienas vēlāk izlēmām nobraukt pa Amatu no Melturu tilta līdz Zvārtes iezim. Ar satiksmes autobusu no Cēsīm aizbraucām līdz  tiltam pār Amatu Melturos. Te bija jāsākas mūsu Amatas nobraucienam. Braucām divās piepūšamajās laivās – Daina Lapiņa, Biruta Tukiša, Jānis Gaša un es, Dainis Odziņš. Sausās drēbes bija iesaiņotas kārtīgi, laivās lietojām piepūšamos gumijas matračus amortizācijai. Tas tāpēc, lai uzbraucot asam akmenim, būtu mazāka iespēja dabūt “caurumu”.

Pirmo brīdinājumu no upes saņēmām jau nedaudz lejpus Meteo novērojumu mājiņas augšpus Dolomītkrāces. Šaurumā pirms HES uzpludinājuma neizbraucām šo vietu īsti pa vidu un vienas laivas grīda tika uzplēsta. Izkāpām krastā un uzlikām “slimajai” vietai plāksteri, tas ir, ielāpu. Apgājām kājām vēl arī aizsprosta vietu un atkal laidām laivas ūdenī.

Sekoja Gulbju atvars ar klinti ( vēlākajos gados šeit izveidojās klintssala, bet 2014. gadā te nekas vairs neliecināja par 1974. gada ainavu – tā bija zudusi). Arī šeit vēl mūsu brauciens turpinājās bez problēmām.

Lejpus Kārļu tilta pie zivjaudzētavas izkāpām krastā. Nedaudz atpūtāmies, tad atkal turpinājām ceļu. Aiz upes pagrieziena pa kreisi skatam pavērās iespaidīga, kokiem apaugusi krauja. Un te pēkšņi – šķērsām visā Amatas platumā zarains egles stumbrs. Pirmā laiva ar Dainu un Jāni paguva piestāt labajam krastam iekšējā līkumā, kur mazāks straumes spēks. Tur bija egles galotne, kas iegāzusies piekrastes brikšņos. Mēs ar Birutu braucām otrie. Arī mēs mēģinājām tikt no straumes vidus tuvāk labajam krastam, kur upes plūdums rāmāks. Abi braucām ar skatu straumes virzienā ar kanoe tipa airiem. Tomēr manevrs neizdevās, bija par vēlu. Ūdens masa ar savu milzīgo spēku laivu ar sānu piespieda eglei un apgāza. Abi ar Birutu iznirām no brūnā, putainā ūdens otrpus stumbram un ieķērāmies egles zaros. Sāka zust fiziskais spēks un pārņēma apātija. Lai gan bijām virs ūdens, ieelpot gaisu varējām tikai periodiski, jo atradāmies ar sejām pret straumi un duļķainais ūdens bez mitas triecās sejā. Milzīgā ūdens masa it kā pulsēja, ūdens līmenis te paaugstinājās, te samazinājās. Laiva kā bezveidīgs gumijas gabals karājās egles zaros. Man izdevās uzrāpties uz egles stumbra. Taču tas arī viss. Ar vienu roku turēju kolēģi aiz jakas, ar otru pats turējos pie egles. Sapratu – vairāk palīdzēt nevaru. Smadzenēs šaudās dažādas idejas, bet kura būs vienīgā pareizā? Otras iespējas nebūs. Nedrīkstu kļūdīties. Otrā ekipāža no pēkšņā notikumu gaitas pavērsiena un pārbīļa apjukusi. Par laimi viņi tomēr piesteidzās palīgos un kļūmīgā situācija atrisinājās. Kopīgiem spēkiem visi četri laimīgi nokļuvām Amatas kreisajā krastā un tagad lieti noderēja rūpīgi iesaiņotās sausās rezerves drēbes. Šoreiz tās patiešām bija sausas, pedantiski iesaiņotas atsevišķos celofāna maisiņos un vēl papildus “nodrošinātas” ar izolācijas lentu. Uz kreiso krastu evakuējām arī abas laivas, tai skaitā saplēsto. Labi, ka mugursomas ar personīgajām mantām bija labi stiprinātas laivas iekšpusē. Nekas neaizpeldēja. Laivai, kurā braucām mēs ar Birutu, tagad vienā sekcijā bija caurums galvas lielumā. Mani jau pārņēma šaubas, vai vērts šo laivu nest mājup. Tomēr nolēmām, ka laivu neatstāsim. Izmest, ja nesalīmēsim, varēs pagūt vienmēr. Pie tam nebūtu labi ar saplēsto inventāru piesārņot Amatas krastus.  Pēc šī brauciena sapratām, ka Amatā palu laikā jālieto glābšanas vestes un ķiveres. Līdz šim nekad to nebiju darījis. Mums bija tikai uz muguras uzsienami piepūšamie gumijas spilventiņi.

Lai gan pēc to dienu dramatiskajiem notikumiem pagājis ilgs laiks, vairāk nekā četrdesmit gadi, tomēr piedzīvotais palicis spilgtā atmiņā. Iztēlē redzu šīs epizodes uz upes vēl šodien, it kā būtu tikai vakar pārdzīvotas. Kādēļ liktenis bija mums labvēlīgs? Atbildes laikam nebūs.

Bieži esmu pārdomājis, kāpēc tā notika, arī to, kas varēja notikt. Esmu nonācis pie secinājuma, ka šis Amatas brauciens bija mans veiksmīgākais ūdenstūrisma pārgājiens karjerā. Pēc šīs laivošanas bijuši daudzi jo daudzi laivu braucieni Latvijā, arī aiz robežām gan kā dalībniekam, gan grupas vadītājam. Skarbā pieredze bija laba mācība turpmākajās sporta gaitās pieaugušo un arī bērnu sabiedrībā. Starpība tikai tā, ka kopš 58 gadu vecuma braucu lielākoties viens vienvietīgajā kajakā.

Jāievēro, ka palu ūdeņos nedrīkst doties tikai viena ekipāža. Minimālais būtu trīs laivas ar kopējo skaitu seši laivotāji, bet maksimums – piecas ekipāžas ar desmit dalībniekiem. Uzskatu, ka tas ir labākais variants. Vestes, ķiveres, sausās drēbes obligātas.

Šie piedzīvotie notikumi “piebremzēja” manu pārgudrību un pārāk lielo pašpārliecinātību par savu spēku un iemaņām. To var attiecināt ne tikai uz ūdenstūrismu, bet arī uz kamaniņu sportu un citiem sporta veidiem.