,,Mana Amata”. 4.turpinājums ,,Nakts Pērļu līcī”

Melānijas Vanagas Amatas upes baseina izpētes materiālu fragmentu pirmpublicējums.

Amatas iepazīšanu rakstniece sākusi 1968.gadā. Fragmentus publicēšanai sagatavoja Ingrīda Lāce.

Nakti no 6.aprīļa uz 7.aprīli Melānija Vanaga pavada pie Amatas upes, atcerēdamās 1931.gada vasaru, kad pie Amatas bija kopā ar vīru Aleksandru Vanagu.

Esmu atkal pie pavasarīgās Amatas – skrejošas, saulē smejošas, nerātnas… Tāda ir Amata pavasarī – ar zobiem, ar mežonīgu neprātu. Bet amatieši savu upi nekad nesauc par ļaunu. Pat tad, ja vārdiem arī tiešām piejaucas rūgtums. Par Amatu runā ar cieņu. Arī daudzi citi, kas vairākkārt pastaigājušies pa Amatas krastiem, aizgūst šejieniešu attieksmi pret upi kā novada saimnieci…

Amata ir neaprakstāmi skaista. Katrā ielīcī pūpoli zied citādāk, ar katru lielo akmeni viļņi runā citādāk. Pār ūdeni zibsnī putnu ēnas. Reibina jonu garšīgais gaiss, dīgstošā zāle.

Kur atkal radies, kur nē – uz egļu galotnēm uzsēžas melnais mākonis, uzvēdī sniega smarža…

Bērzi salīgi spiežas cits pie cita, lazdas saritina ziedu bārkstis, bet es eju pa krastmalu uz priekšu, un man nav dūšas pagriezt soļus atpakaļ…

Laikam nav cita dabasspēka, kas tā spētu klusināt domas kā krītošs sniegs. Un es eju, eju un eju – pretī Amatas straumei un… kādam noslēpumam… Aizgāju līdz Krūzes dzirnavu līcim, kas pilns pieziedējis pūpoliem… Pievakara saulē tur viss bija pārvērties sidraba birzī. Zem katra pumpura no sniega satecējusi dimanta lāse, kurā zaigoja varavīksna. Pasaka! Pasakainā gaisma lija dvēseles dzīlēs, un arī tur tapa gaiši. Tik gaiši, ka gaismas pietiks visai naktij. Visai naktij? Kas man to pačukstēja? Kas te pēkšņi ienāca dvēseles gaismas lokā? Tas, kurš uz šīs atmiņu takas jau visu laiku klusi staigāja.

– Karmenīt (vīra mīļvārdiņš M.V.), šī tak ir mūsu taka! – Jā, šī tik tiešām ir mūsu Amatas taka, kuru katru vasaru vismaz reizi kopā nogājām un uz kuras vēl atbalsojās Viņa soļi…

Man kājas īsos zābaciņos ļurkstēja cauri slapjas, un no slapjās mēteļa malas tajos arvien no jauna pilēja ūdens. Nu gan būtu jāgriežas atpakaļ un jāiet pie Paulīnas, bet…

– Kā tu tādā vakarā vari aiziet no mūsu Amatas?

– Nevaru gan… griezos atpakaļ. Taciņa raiba. Vietām sniegs, vietām spīdīgi melna zeme, vietām ūdenspalts. Mežā jūtams vēsa vakara tuvums. Arī uz Amatas jau gūlās vakara pelēkums. Bet man dvēselē gaiši. Tikai – kur lai pārnakšņoju pie ledainās upes?…

Eju tālāk. Augstā krastmalā stāv priede! Tāda kā pazīstama. Tā tak ir mūsu priede! Te es pirmoreiz uzzināju, ka priede vispār zvana. Te es pirmoreiz dzirdēju priedes sauso adatu sanoņu. Toreiz, pirms daudziem gadiem, abi pārbridām uz plašu, baltu smilšu sēkli. Arī tagad pāri redzams neliels sēklis, bet tam uzvelts liels ledus gabals.

– Pērļu līcis!- pēkšņi atcerējos. Lūk, kas mani visu laiku nevaldāmi bija vilcis šurp. Zinu, ka arī Viņš ir tepat. Vai palikt zem mūsu priedes? Bet te nav vietas ugunskuram, bez uguns nakti neiztikšu. Sirdij atmiņu siltuma pietiks, bet slapjās kājas nosals. Lejpus priedes upmalā liekas labāki. Tā būs īstā vieta naktsmītnei. Te ir vieta gan sēdētuvei pie eglītēm, gan ugunskuram pie paša ūdens. Tas ir mūsu Pērļu līcis un tieši pretī arī saulainais sēklis, kaut tagad vēl ledū… Tāda pati Amata bija arī toreiz pirms desmitiem gadu. Sirds labi atceras. Tā bija vasara. Bet tagad manas naktsmītnes pašos sānos gulēja lielu ledusgabalu kaudze, kuru zemākie stūri skalojās ūdenī. Sāku iekārtoties naktij. No tālākām eglēm salauzu skujas tronim (par gulēšanu jau iepriekš nedomāju). No mūsu pašu priedes sanesu visus vētras notriektos zarus, palu izrautos alkšņus ar saknēm, nokaltušos kokus, ko varēju nolauzt, un vēl visādu drazu. Bet viss slapjš. Un pati arī slapja. Salst rokas un kājas, sāp mugura. Arī saule taisījās rietam. Ar sausiem egļu pazariņiem aizkūru uguni. Amatā izskaloju cimdus un zeķes un uzliku žāvēties. Uguns atgrieza dzīvību pārsaldētām rokām un kājām. Apēdu sviestmaizi. Silta termosa, tāpat siltu drēbju man nebija līdzi, jo nebiju domājusi, ka nakšņošu mežā. Sprakstēja priežu zari. Karsa kājas un sirds. Pagaisa nogurums. Cik labi, ka neaizgāju pie Paulīnas! Būtu pazudis svētbrīdis, kuru neatsvērtu ne istabas siltums, ne balta piena putra. Tikai tagad sapratu, cik ļoti esmu noilgojusies pēc meža miera un Amatas nemiera. Atvadījās diena, apklusa mežs.

Sāka satumst. Vēsumā īpati smaržoja skrejošie ūdeņi. Es pievērsos ugunskuram un sāku žāvēt arī savas slapjās kleitas un mēteļa apakšas, bet izžāvēt sausu neko neizdevās, jo pietrūka sauso priežu zaru. Ar uguni neveicās. No augšas nāca virsū sals, bet mans pavards tikai vērpa rūgtas dūmu grīstes kā skurstenis uz sliktu laiku. Nez vai gara tāda aprīļa nakts? Ap 10 stundu vismaz, un tumsas stundas nevarēs apiet kā ūdenslāmas senlejā…

Mēness nodziest pavisam. Ugunskurs tik tikko elpo. No meža spiežas virsū kāds melns smagums. Arī pati pārvēršos tumsā, kas slīd projām ar Amatas straumi. Kad aiztecēšu visa, manis vairs nebūs. Saprotu, ja izspruks pār lūpām kaut viena nopūta, ka auksti vai nelabi, es… aiztecēšu. Neizspruks! Acis kļūst aklas, toties ausis dzirdīgākas. Dzirdu, kā bezmiegs moka ne vienu vien koku, arī upe neguļ. Tagad vislabāki klausīties tikai upi. Upei ir ko stāstīt – par sevi, par Viņu, kas tā mīlēja Amatu. Es Amatai lūdzu atmiņas. Tās gaišās, saules apspīdētās, ar kādām pašreiz atsperties pret tumsas spēku. Un upe sāk runāt ar manis pašas atmiņu balsi, un tumsa atkāpjas.

… 1931.gada saulaina vasaras svētdiena. Pa šo pašu taciņu no Amatas stacijas uz leju gājām – es un Viņš. Es Viņu, zemgalieti, vedu rādīt Amatu. Pēkšņi pie priedes Viņš apstājās:

„Pastāvēsim! Paklausīsimies, kā priede zvana! Dzirdi? Sīkiem, tāliem zvaniņiem.” Svētbrīdis!

„Un tagad mēģināsim pārbrist uz otru krastu. Tur, uz to smilšu liedagu, kas viss saulē balts.”

Pārbrienam aukstai Amatai uz viņkrasta smilšu sēkli, kas viss saulē karsts. Smiltīs mētājas daži atvērti gliemežvāki. Turpat, seklā ūdenī, elpo arī dzīvas pērlenes.

„Te rosījies kāds pērļu zvejnieks,” skumji, it kā pats ar sevi runā Viņš, „Dzīvās miesās meklējis dārgakmeņus. Katrai šai pērlei atņēmis dzīvību.”

„Vai arī tu neatvērtu, ja zinātu, ka tajā guļ pērle?” es jautāju Viņam, kuru vēl maz pazinu.

„Es neatvērtu. Es nevarētu savam mazajam brālim atņemt dzīvību, lai pasniegtu tev pērli. Cilvēki kauj dzīvniekus, lai paši varētu dzīvot. Bet tas nav jādara neviena cita iemesla dēļ. Par pērli var pārvērst kuru katru akmentiņu, nenodarot nevienam pāri. Kas tad ir pērle? Cilvēku iedomas, kuras var pārvērst naudā. Arī šī ir pērle, arī šī un šī,” Viņš salasīja veselu sauju krāsainu, vienādu akmentiņu, „Tikai šīs pērles nevar pārvērst naudā, jo pasaulē akmeņu ir vairāk nekā naudas.”

Viņš pērles iebēra manā saujā un satraukti jautāja: „Vai tev tās darīs prieku?”

„Pēc šāda paskaidrojuma jo lielu.”

„Bet iedomājies, ka dāvinājis šīs pērles es tev esmu uz citas planētas, kas apaugusi tikai ar mīkstu samtu, tu par manām pērlēm gavilētu kā par pasaules lielāko dārgumu. Kad juvelieris savērs virknē, ar tām es tevi kronēšu par Vanagu karalieni.” (Mēs tad vēl nebijām precējušies, un šo es uzskatīju par bildinājumu). Šīs „pērles” Viņš tiešam Rīgā aiznesa juvelierim, kurš ļoti nelabprāt, bet tomēr apslīpēja, caururba, savēra aprocē un, atklāti smīkņājot, pret kvīti atdeva „plānprātim”. Un šī pērļu rota tiešām rotāja manu kreiso roku, kad tā paša gada decembrī mani kronēja… Un to es arī vēlāk nēsāju visur, kur citas lepojās ar zeltu, dzintaru un sudrabu. Tā bija Viņa pirmā satikšanās ar Amatu, un mana pirmā satikšanās ar „Mazo princi” Mēs šo līci iesaucām par Pērļu līci. Atmiņu un tāsdienas saules pietiktu visai naktij. Atmiņas nekļūst vecas, nenoveco kā pats cilvēks. Bet atmiņas nogurst. Un tad… atkal ir nakts.

Sabakstu ugunskuru, uzpūšu oglītes, sasildu kājpirkstus. Un atkal tumsa un sals…

Vai būs jau pusnakts? Varbūt pāri? Nakts ir gara. Garāka pat kā mans miers un dvēseles spēks. Nakts ir ļoti gara. Nu jau gan ir auksti… Un miegs arī klāt. Vai mani kāds sauca? Ūdens nošļakst pie paša ugunskura, kas jau ir tumšs. Pērļu laivā atbrauc… Mācas virsū aukstuma miegs. Uzreiz vilnis stingri pieklauvē akmeņiem. Trīsreiz īsi, vienreiz gari. Tad rātni apklust, it kā atbildi gaidot. Tā tak ir mūsu parole – trīs īsi un viens garš svilpiens mežā, trīs īsi un viens garš durvju zvans, trīs īsi un viens garš krekšķis pa tālruni, ja kādam todien avīzē „ielikta tapa”. Miegs ir prom. Es pieņemu izsaukumu un atbildu, piesitot ar kociņu pa lielo akmeni – trīs reizes klusāki, vienreiz stipri. Kad atkal man paliek auksti un miegs spiež nost, ūdenī atskan mūsu parole – ar ledus gabaliem pret akmeņiem. Tās ir Viņa rūpes, Viņa solījums tepat Pērļu līcī. Un man izgaismojās apziņā, ka ugunskurā tak pelni ir silti, pievilku tuvāk savu skuju troni un kājas ieliku pelnos, vēl pat karstos. Dzīvība atgriezās. No aukstuma jau nu varēja ciest, no melnuma arī. Nez kā bērni mājās? Šorīt viņiem agri jāceļas, jāiet uz autobusu, jābrauc šurp uz Amatu ka nu neaizgulētos. Rīts? Tas tomēr ir rīts. Mēness vārdu turējis, atvedis rītu. Bet paša nav, pats aizgājis gulēt. Vējš aizslauka mākoņus, neredzami lēni aust gaisma. Beidzot ir pietiekami gaišs, lai redzētu iet meklēt sausāku malku. Uguns ir jāiekur no jauna… Sasildījos, izžāvējos. Lai pateicība liktenim un Amatai par bagāto nakti! Bez šīs nakts es savās atmiņās būtu daudz nabagāka. Bez tās arī mana „Amata” būtu nabagāka. Bet vēlreiz tādu atkārtot es tomēr vairs nevarētu.