,,Mana Amata mūsdienās” Nītaure

Pa Melānijas Vanagas pēdām, vērojot, fotografējot, pētot, salīdzinot, atklājot un izbaudot piedzīvojumu, 2015.gada rudenī devās Nītaures vidusskolas skolnieki kopā ar skolotājām. Fragmenti no ekspedīciju dalībnieku iespaidiem.

Sākumskolas bērnu ekspedīcija no Veclauču tilta līdz Zvārtes iezim

Sandija: “Uzzināju, ka Amata ir Gaujas kreisā pieteka, Amatas upe ir ļoti skaista, bet arī biedējoša. Amatas upe ir piemērota arī laivu braucieniem. Amatas upes garums ir nepilni 70 kilometri.”

Samanta: “Mēs nonācām pie Amatas upes krasta. Tur es sajutu kaut ko īpašu, uzpūta vējiņš un es aizvēru acis, iedomājos, ka peldu Amatas upē. Tad es mazgāju muti Amatas upē un es sajutos ļoti skaista.”

Alise: “Pētījām ļoti lielas sarkanas skudras, man no viņām bija bail. Tad mēs gājām un ieraudzījām citu iezi, tas bija liels un skaists kā kuģis, ko stūrēja priede.”

Ieva: “Mēs redzējām plašu upi, bet gar malām klintis un alas. Gide mums stāstīja, ka pāri upei ir aizliegtā zona un tur neviens nedrīkst iet, jo tur atjaunojās daba un viss dzīvais.”

Maksis: “Mēs piestājāmies pie upes un tur es ieraudzīju līdakas.”

Kristena: “Tur bija viena klints, kas izskatījās kā kuģis un viņam priekšā veidojums kā seja, kura smaidīja.”

Rūta: “Es redzēju daudz smilšu klintis. Tās bija lielas. Krāsa tām bija oranža.”

Deivs: “Kokam bija ļoti lielas saknes, un es uz tām saknēm uzrāpos un ieraudzīju mazu ezīti.”

Samanta: “Es jutos labi un drusku piekususi.”

Dārta: “Gide mums stāstīja, ka pavasarī upē ir daudz laši, te nārsto nēģi. Uz kokiem bija zīmes, kas norādīja, ka mēs ejam pareizā virzienā.”

Marta: “Man šī diena patika, un es novēlu, lai katrs aizbrauc uz Amatas upi.”

  1. un 4.klases ekspedīcija 23.09.2015. no Veclauču tilta līdz Zvārtes iezim. Maršruta garums aptuveni 3 kilometri.

Evelīna: “Mēs redzējām skaistos iežus – Zaļo iezi, Palu iezi, Veco stumbru iezi un Vizbulīšu iezi. Pats apbrīnojamākais bija Vanagu iezis. Tas izskatījās pēc kuģa un stūrmanis bija staltā priede. Ejot tālāk mēs ieraudzījām Zemo iezi. Te mēs varējām mazgāt mutes.”

Inta: “Man patika klausīties ūdens valodu un kā putni dziedāja. Beigās mēs sasniedzām Zvārtes iezi. Tas bija liels un krāšņs.Tur bija sekls, un krastu klāja mīkstas smiltis.”

Evija: “Mēs iegājām mežā. Tas bija kā pasakā! Un pirmais, ko mūsu acis ieraudzīja bija Veclauču iezis. Tas nozīmīgs ar to, ka balsta Veclauču tiltu. Ejot tālāk pavērsās pasakainu skati uz Amatas upi. Pēkšņi labajā pusē atradām akmeni, uz kura bija uzkalts krusts.Izrādījās, ka akmens bija robežzīme.”

Ramona: “Tas bija 23.septembrī, kad iestājās astronomiskais rudens. Savu pārgājienu mēs iesākām no Veclauču tilta, kurš bija skaists un vecs. Te mums gide Lūcija Kārkliņa nedaudz pastāstīja par Amatas upi. Kad gide lika aiztaisīt acis, mēs klausījāmies putnu valodu. Tā bij atik jauka, ka es no turienes negribēju iet projām!”

  1. un 8.klases ekspedīcija 07.10.2015. no Melturu tilta līdz Kārļu zivjaudzētavai, maršruta garums aptuveni 5 kilometri.

Tikai pašā sākumā bija civilizēta taka. Sākot no hidroloģiskā posteņa, ceļš veda pa Amatas upes krasta akmeņiem un brikšņiem. Bija sajūta, ka esi citā pasaulē. Nebija dzirdamas ne putņu skaņas, ne lapu čaboņa, tikai upes čalošana. Ūdens līmenis upē bija tik zems, ka atklājās dažādi smilšu sanesumi.

Raivo: “Noejot vienu ceturtdaļu maršruta man palika interesanti, gar upes krastu bija daudz dolomīta, kuru mēs klupdami un krizdami pārvarējām, tālāk kļuva brikšņains, kļuva vēl jautrāk. Zivju audzētavā “Kārļi” redzējām dažādu veidu foreles un citas zivis.”

Rebeka: “Ejot uz Kārļu zivjaudzētavu, pa ceļam bija lielas klintis un avota ūdenskritums. Vienā vietā pie ūdenskrituma ūdens bija saslais lāstekās. Kad bija jāiet stāvumā, tur bija lieli dubļi, bet varēja iziet pa citu vietu, kur nebija dubļi – tikai jānoiet 2 km vairāk.”

Krists: “Pārgājiens sākās no Melturu tilta. Jau pašā sākumā atradām negaidītu objektu – Hidroloģisko posteni. Pa ceļam redzējām arī “raganu riņķus”, un citus interesantus  augus. Sastapām latvāni, kas bija garāks par cilvēka augumu. Nogaršojām bārbeles.

Ceļš bija brūti izejams, jo traucēja dubļi, akmeņi un sagāzti koki. No vairākām klintīm iztecēja avotiņi. Vienā no klintīm tie satekot izbeidoja nelielu ūdenskritumu. Citā klintī tie bija izveidojuši jau pirmās lāstekas.”

Dace: “Sākumā mēs gājām pa taciņu, bet tad nolēmām iet gar upes malu. Dažās vietās upes vidū bija nelieli akmeņu krāvumi. Ūdens bija dzidrs. Šokēja tas, ka uz akmeņiem aug zāle. Redzējām daudz dīvainus kritušus kokus. Uz vienas izgāztas egles saknēm auga otra maza eglīte. Gājmā garām arī dažādām klintīm. Interesanti bija tas, kadivas klintis izskatījās it kā būtu celtas no ķieģeļiem.”

  1. un 7.klases ekspedīcija no Amatas upes iztekas līdz Nītaures –Skujenes ceļam, maršruta garums ap 6 kilometri.

Ir agrs rīts. “Ķiberu” saimnieces Valdas Oboznajas pavadībā ejam pa aizaugušu ceļu uz Kūkālīti. Mums rāda Amatas upes sākumu, bet kas tad tas! Upes vietā mēs ieraugām aizaugušu kontrolaku. Kur tad upe? Izrādās padomju vars gados pielāgot upes gultni meliorācijas sistēmai bija ikdienišķa lieta. Un tāpēc, knapi sākusies, Amatas uzreiz ietek meliorācijas caurulē un apmēram pēc puskilometra no šīs caurules iztek meliorācijas grāvī – savā jaunajā gultnē.

Ejam pa upes kreiso krastu, pārvaram dažādus šķēršļus – nolauztus un izgāztus ar visām saknēm kokus, bebru dambjus, pārplūdušas pļavas. Šeit bebru ģimenes labi strādā. Dažbrīd liekas, ka Amatas upe varen plata, bet tas ir tikai varens bebru uzpludināts dīķis. Atradām mājas “Merķeļi”, kur vasarās dzīvojis Garlībs Merķelis.

9.klases ekspedīcija. Rezguļu loks. Kopā 30 kilometri – 14 km kājām, 16 km ar autobusu.

Savu pārgājienu – ekspedīciju sākām Amatas Rezguļu lokā pie Nītaures – Kosas ceļa, Rezguļu vecā kroga tuvumā. Jau sākumā upe mūs sagaidīja ar šķērsli – neizejamu slīkšņu. Izgājām loku gar Rezguļu krogu, tad pa aizaugušu pļavu nonācām pie Amatas, kur tā bija šaura kā strauts. Sekojām upei, līdz tā negaidīti “pazuda”. Secinājām, ka šajā posmā upe ir aizaugusi.

Staigājot pa Melānijas Vanagas takām, nonācām pie secinājuma, ka gandrīz viss pa šiem gadiem ir mainījies. Izstaigājot Amatas krastus, verēja ieraudzīt tikai dažus sēņu pudurus un daudz bebru apstrādātus kokus.

Sana: “Sapratām, ka Amata iztek no Kūkālīša – ezera, kas, no ceļa knapi saredzams, ieslēpies bērzu birzī.

Diāna: “Lūk, tur pavīd Rezgulis, otrā pusē – Kūkālis.

Bet pa vidu, kas tad tā? Protams, tā ir Amata.”

  1. un 12.klases ekspedīcija 13.10.2015. no Amatas tilta līdz Melturu tiltam pa upes labo krastu, maršruta garums 9 kilometri.

Vineta: “Latvijā ir daudzas upes – Gauja, Daugava, Nītaurē – Mergupe, bet Melānija Vanaga skaistumu redzēja sava novada upē –Amatā. Arī mēs devāmies ekspedīcijā no Amatas tilta līdz Melturu tiltam, lai saskatītu Amatas upes skaistumu un mums dāvātos dabas brīnumus. Redzējām gan skudru pūžņus, gan laukakmeņus upes krastos un upē, neizprotamas dzīvnieku pēdas.”

Ilze: “Upe ir mūžīgais spēks, kas plūst cauri gadsimtiem. Mani ļoti izbrīnīja, ka upe ir ļoti līkumota un ar stāviem krastiem, ar lieliem akmeņiem kā milžiem un divām rumbiņām. Gar upi ir daudz iemīcītu bebru taku. Manu uzmanību pievērsa dižās egles un priedes, kas spoguļojās Amatas upē. Es gribu vēlreiz dotie sekspedīcijā – vienalga kad- ziemā, pavasarī, vasarā vai rudenī, jo upe katrā gadalaikā ir savādāka.”

Annija: “Šajā pārgājienā es daudz uzzināju un iemācījos par savu dzimto novadu, kurā ir krāšņas priedes, bērzi un tik cēlas dolomīta klintis. Es arī labāk iepazinu savus klasesbiedrus. Es sapratu, ka nav jābrauc nekur tālu, jo šeit, tepat Amatas novadā, ir tik skaista upe, kuras dāvātās veltes tu vari baudīt.”

Samanta Anna: “Mūsu ceļš sākas Amatā pie Amatas upes. Pie upes, kuru Melānija Vanaga izpētījusi no vismazākās pietekas. Šo upi Melānija iepazina noteikti tikpat labi kā sevi. Tad nu mēs arī ar lielāko entuziasmu ķeramies pie šīs upes pētīšanas. Kurš ko pamanīs, atklās un ko jaunu mēs uzzināsim. Mūs nebaida ne lielie brikšņi, ne gara zāle, ne neizejamas vietas. Visu šo dienu esam kā pētnieki, cenšamies līdzināties Melānijai. Pētām, meklējam, pierakstām, dokumentējam, fotografējam un izbaudām dienu pie dabas. Bet vislielāko pārsteigumu man izraisa lielās dolomītu klintis un divas apburošas upes rumbiņas. Tik liels krāšņums sen nav vērots, un lepnuma sajūta vēl joprojām nav pametusi- tāda maza upe, bet radījusi dabas brīnumu.

Tik varena ir mūsu ekspedīcija! Nekur tālu nav jādodas. Mums tikai uz dienu ir jāaizmirst viss un jādodas pa savu tēvu zemi, nemeklējot skaistumu svešumā. Viss skaistais ir tepat blakus!”

Dana: “Staigājam gar Amatas upes krastu, jautri čalodami, viens otru balstīdami, lai neiekristu bebru alās. Gar krastu daudz sagāzušos bebru nograuztu koku, tikai paši vaininieki no mums slēpjas. Vēl dzirdam pa kādam skaļi kliedzošam putnam, kuri sasaucas un brīdina par nelūgtiem viesiem. Kājas ķeras garajā zālē, bet zinu, ka srīz vien salna ar savu ledus šķēpu caurdurs visas daiļās puķes un šo zāli, nāks rudens mākslinieks, kas visu dabu iekrāsos pelēkajos un brūnajos toņos. Tāpēc vēl jāizbauda katrs mirklis, kas mums dots vēl šai rudenī.”

Citi Nītaures bērni savas emocijas bija izpauduši ar krāsām un otām. Zīmējumi un visu novada skolu ekspedīciju materiāli februāra beigās no Nītaures ceļos uz Zaubes bibliotēku.