,,Mana Amata mūsdienās” – Pārgājiens Nr. 2

Pa Melānijas Vanagas pēdām, meklējot senās takas un ceļus, pļavas un upes līčus, mājas un mājvietas, 2015.gada 24.septembrī otrajā pārgājienā devās Skujenes pamatskolas skolnieki un skolotāji – Agita Pļešakova, Ilona Sopule Žēpere, Mārtiņš Žēpers. Par ceļvedi izmantots M.Vanagas apraksts.

Bijām plānojuši iet gar Amatas krastu sākot no Doles svētvietas līdz Kosas veikalam, bet pēdējā brīdī pārdomājām un dodamies no Kosas veikala, gar Kļavkalna skolu līdz Dolēm.

Laika apstākļi mūs lutina. Rīts ir „nepieklājīgi” silts septembra beigām. Uz mācību stundām nav jāiet, ar iepriekšējā pārgājiena pieredzi kabatā sākam savu ceļojumu. Ar mašīnām aizbraucam līdz Kosas veikalam, tad pa mazu lauku celiņu ripojam cauri „Ukrainai”. Kas tā tāda? Esam raduši dzirdēt tādus vietvārdus, kā Lazdu laipas, Uplejas, Kosa, Briežu purvs, bet te „Ukraina” – Izrādās atkal Padomju gadu mantojums, plašā sovhoza laikā apstrādātā teritorija iesaukta par Ukrainu. Šeit esot bijuši lieli lauki, kur tikušas audzētas dažādas kultūras saimniecības vajadzībām.

Nonākam vietā, kur ceļš beidzas. Katrā ceļa pusē stāv diezgan pamestas mājeles. Cilvēku nevienu nesatiekam. Šeit kādreiz atradusies Kļavkalna skola, bet neko no tās neatrodam.

Liekam somas plecos un uz priekšu! Noejot pa kalniņu, lejā mūs sagaida Amata. Tai pāri jauns tilts, bet aiztaisīts ar ķēdi un uzlikts uzraksts „Privātīpašums”. Ko nu? Mēs pārkāpjam pāri ķēdei un gandrīz uz pirkstu galiem mazliet paejamies pa svaigi grantētu ceļu līdz paveras skats uz „Šipku” mājām.

Melānija Vanaga apraksta šo vietu savos pierakstos un pievienoja fotogrāfiju. Arī mēs nofotografējam mājas pa gabalu, bet tālāk neejam. Ja jau mājas īpašnieki norobežojuši ceļu ar ķēdi, tad negrib, ka viņus traucē.

Atgriežamies tieši pie upes un sākam ceļu. Jā, laikam šeit mēs sagaidīsim īstās Amatas krastu ainavas. Jau pēc pirmajiem soļiem sākas brikšņi un gara zāle, taču tur iemīta taciņa. Spriedelējam, kas varētu būt te staigājis, ceram, ka meža dzīvnieki vai  kaimiņmāju iedzīvotāji, un ceram, ka šeit nav bijusi kāda skolēnu grupa, kas jau izpētījusi šo maršrutu.

Mēs raiti soļojam uz priekšu. Krūmu malā ieraugām dīvainu būvi. Pieejot tuvāk, redzams, ka tas ir daudzdzīvokļu nams bitēm. Droši vien kāds saimnieks ved bites ganīties uz Amatas pļavām.

Ejam pa aizaugušo Amatas krastu un vērojam mežonīgas dabas ainavas. Mūsu ceļš ved garām vecam, resnam, nokaltušam kokam. Domājam, ka tā bijusi kļava un varētu būt, ka Melānija Vanaga to redzējusi vēl skaistu un zaļojošu, tāpēc apstājamies un domājam, kā varētu nomērīt apkārtmēru. Rodas ideja, ka varētu salikt plaukstiņas vienu otrai blakus. Sanāca tieši tik, cik bērnu – 16 pāru plaukstiņu koks. Kāda nokaltuša zara vietā viens no mūsu ceļotājiem ierauga sirsniņu. Patiešām – zara vietā sirds! Kam tā pieder, to katrs pats var izdomāt.

Amata tek rāmi, ik pa laikam pamanām, ka krasts ir apdzīvots. Bebri rosās arī šajā pusē, bet mūs vairs nepārsteigs, tagad esam uzmanīgāki.

Tā, pētot apkārtni, sadzirdam suņu rejas. Drīz skatam paveras skaistas, izskatās stādītas, egles un kalns, kura galā rēgojas noplucis nams. Jumts krāsainiem plēves gabaliem salāpīts, zāliens nepļauts un krūmi priecīgi sāk izplesties pļavās un pagalmā. Pētot karti un Melānijas Vanagas pierakstus, saprotam, ka šo nožēlojamo māju sauc „Laši”. Te vēl arvien dzīvo rakstnieces pieminētie Marcinkēviči.

Pretstatā šai bēdu ielejai, Amatas krasts šeit paveras ļoti gleznains. Līkumi un akmeņi, stāvi krasti un vietām ūdens tik sekls, ka varam brist pa upes gultni. Ievērojam, ka krasts noaudzis ar zilo vizbulīšu lapām. Cik te skaisti ir pavasarī, kad krasti līdz pašam ūdenim ar ziliem ziediņiem klāti? Bet ir rudens un rudenim ir savs krāsainais skaistums!

Ejam tik uz priekšu un ainavas kļūst arvien skaistākas. Lienam pāri nogāztiem kokiem, kāpjam stāvā nogāzē, brienam pa ūdeni un ik pa laikam sasaucamies: „Tu redzēji?”, „Skaties tur!”, „Uzmanīgi!”

Mums, skolēniem, enerģija neizsīkst. Esam uzņēmuši tādu tempu, ka pavadošie skolotāji, jau tver pēc elpas un lūdz atpūtu.

Apsēžamies upes krastā un baudām līdzpaņemto. Te valda tāds miers, caur kokiem spīd saule, ir silts un nekur vairs negribas iet. Ir tik labi, bet nemierīgākie jau sauc: „Ejam tālāk!”. Nu, protams, mums jau arī gribas redzēt, kas sagaida tālāk!

Krasti kļūst arvien stāvāki, pārvarēt šķēršļus arvien grūtāk un liekas, ka šie nevar būt Amatas krasti! Tie ir tik stāvi un smilšaini, kādi redzēti tikai Gaujai! Šur tur upē mētājas milzīgi akmeņi. Kā tie tur gadījušies? Vienu pat izmērījām – sasēsties varējām visi.

Upe plūst līkumu līkumiem. Daži līkumi tik strauji, ka, neizejot precīzi pa gultni, rodas sajūta, ka upe mainījusi virzienu un plūst pretēji. Nevarējām iedomāties, ka tepat blakus mūsu dzīvesvietai, ir tik vienreizīga iespēja baudīt upi, dabu, skaistumu!

Tā prātodami kāpjam arvien augstākos krastos un, paši to nezinot, esam pārgājuši pāri Doles pilskalnam. Upē gan tika pamanīti dīvaini, kantaini akmeņi. Bija skaidrs, ka tos skārusi cilvēka roka. Tagad spriežam, ka varbūt tie bija kādi pilskalna liecinieki. Kas to lai zina? Melānija Vanaga gan šo vietu bija atradusi un uguni iekūrusi, bet tagad to ir grūti atrast.

Dodamies tik uz priekšu. Spēki jau sāk izsīkt. Ļoti karsti, gribas dzert, bet ceļš jāturpina. Sadzirdam traktora rūkoņu. Rodas sajūta, ka laikam jau atgriežamies „civilizācijā”, jo vairākas stundas ir iets pa dziļiem brikšņiem, esam lauzušies cauri niedrēm, ievu zariem, kas apvīti apiņu stīgām. Bet nekā! Atkal klusums un upe! Soļojam tik uz priekšu! Pēkšņi – pļava, atsevišķi augoši koki, mājas un ceļš. Jāāāāā! Esam pie mērķa!

Iznācām pie mājām, kuru nosaukums ir „Doles”. Ceļmalā rosās māju saimnieks. Viņš ir ļoti izbrīnīts, ka tādu gabalu esam nākuši kājām, bet arī pats atceras, ka bērnībā tur staigājis un pie Pilskalna atceras, pakāpienus redzējis. Tagad nevarot tos vairs atrast! Varbūt mūsu atrastie kantainie akmens bluķi bija pazudušie pakāpieni? Jautājam par „Doles svētvietu”, bet tā nav mums pa ceļam. Vajadzēs aizbraukt vēlreiz un sameklēt to. Interese visiem radusies!

Stāvam ceļa malā un lasām briežutis no matiem un apģērba, gribas dzert! Šajā brīdī viens no mūsu mazākajiem ceļotājiem no somas izvelk 3l burku ar ūdeni! Vai varat iedomāties? Visu šo ceļu stiept pilnu burku ar ūdeni! Saka vēl, ka spēka neesot. Stiprs mums tas ceļotājs!

Sapratuši, ka esam Doles pilskalnu palaiduši garām, nolēmām nevis iet atpakaļ pa upi, bet pēc Doļu saimnieka ieteikuma dodamies pa jauno Latvijas Valsts mežu ceļu, tieši uz pilskalnu.

Nonākuši pilskalnā, tāpat kā Melānija Vanaga pirms 40 gadiem, aizkuram ugunskuru, atpūšamies, baudām dabu un klusumu un īpašo mieru, pastaigājam pa pilskalnu un iemūžinām fotogrāfijās to, kāds pilskalns izskatās tagad. Nomērām lielāko egli, kuras apkārtmērs ir 2.85 metri.

Mājupceļā piestājam vēl pie Kosas kluba, kurā vairs nekas nenotiek. Aiz klubiņa veidojas sadzīves atkritumu izgāztuve. Gribas ticēt, ka kādreiz tā tiks sakopta. Nofotografējam arī bijušās Kļavkalna muižas magazīnas ēku. Tās ir paliekas pie „Dzirnaviņām”. Melānija Vanaga savos aprakstos min, ka kādreiz uz magazīnas atradās stārķa ligzda.

Rezultāti.

Paldies Melānijai Vanagai par mums doto iespēju iepazīt savu Amatu, paldies par viņas mīlestību pret dabu!

Paldies par veidu, kā viņa ar šo mīlestību spēj aizraut mūs pēc tik daudz gadiem, ka mēs spējam iedegties nepacietībā izpētīt un izbaudīt pārgājiena garšu, saskatīt skaisto tepat mums blakus, veikt vēsturiskus pierakstus, lai nodotu tos nākošajām paaudzēm.

Paldies par iespēju salīdzināt dabu, cilvēkus, pastāvošo iekārtu toreiz un tagad!

„Mana Amata” izpētes materiāli decembrī būs apskatāmi Skujenes bibliotēkā, janvārī Nītaurē, bet februārī pārcelsies uz Zaubi, marta sākumā uz Līvu bibliotēku. Marta beigās Amatas izpētes mapes atgriezīsies Ģikšos.