,,Mana Amata mūsdienās” Pārgājiens Nr. 3

Skujenes loks. Maršruts pa teiksmainās Amatas gultni no tilta pie krejotavas līdz tiltam uz Sērmūkšu ceļa

Pa Melānijas Vanagas pēdām, meklējot senās takas un ceļus, pļavas un upes līčus, mājas un mājvietas, 2015.gada 22.septembrī pārgājienā devās Skujenes pamatskolas 5. un 7.klases skolēni kopā ar skolotājām.

5.klase: Adele Lazdiņa, Normunds Lazdiņš, Mareks Masaļskis, Pēteris Valentīns Ozoliņš, Valērija Stivriņa, Gabriels Laganovskis, Kristofers Poikāns.

7.klase: Mārcis Bērziņš, Edgars Aleks Demešenkovs, Roberts Endzelis, Kristīne Meļķe, Emīls Arvīds Ozols.

Skolotājas: Gita Ķēpule, Agnese Caunīte-Bērziņa, Anda Olte.

Izkāpjam no autobusa tieši pie pienotavas tilta. Secinām, ka vecā tilta sen vairs nav, bet pāri Amatai var tikt pa jaunu, drošu tiltu. Nolemjam vispirms izpētīt Amatas kreiso krastu. Noskaidrojam, ka no vecās skolas nav palikuši pat pamati, ainava izmainījusies līdz nepazīšanai, jo vecās skolas vietā izveidoti dīķi, diemžēl bez ūdens un paspējuši jau aizaugt ar krūmiem.

Griežamies atpakaļ un ejam uz krejotavu. Šeit paveras drūms skats, skaistā, baltā pienotavas ēka ieguvusi pelēcīgu nokrāsu, sienas izdrupušas, saplaisājušas. Vienu ēkas pusi apvijis mežvītenis, kas savās rudenīgi sarkanajās nokrāsās izdaiļo vienu mājas pusi. Pienotava nu jau daudzus jo daudzus gadus var tikai sapņot par kādreiz darbīgo laiku, jo sen, sen te nav piestājusi neviena mašīna ar pienu, pavisam tālā senatnē palikuši zirgu pajūgi ar rīta un vakara slaukumu. Ēka šobrīd netiek izmantota piena savākšanai, bet pārvērsta par dzīvojamo māju, ēkas saimnieki par mājas tālāko likteni nav droši, jo nepieciešami milzīgi līdzekļi, lai ēku uzturētu pienācīgā kārtībā. Vienīgais mierinājums – krejotavas notekūdeņi upi vairs nepiesārņos.

Pa makšķernieku iemītajām taciņām, dodamies uz vecā tilta vietu pie upes. Ūdens Amatā tagad, rudens pusē, duļķains, netīri brūns. Bērni spriež, ka pie vainas būs bebrs un meklē dzīvnieka atstātās pēdas, dambjus, nograuztos kokus, bet par kokgrauzēju tuvumu pie tilta liecina ļoti senas pēdas – nograuzti koki, izjaukti dambji, tātad bebrs ūdeni nav saduļķojis, bet kas tad?

Meklējot bebru dambjus, noskaidrojam, ka Amatai pie tilta ir stāvi krasti, kuri aizauguši ar alkšņiem un krūmiem, grūti pat pamanīt Amatas tecējumu, kas šoruden ir pavisam sīks, jo drosmīgākie zēni mēģina upi pārbrist un secina, ja būtu garāki zābaki, tad tas noteikti izdotos. Bradājot atrodam vecā tilta koka pāļus un saskaitām, ka te bijuši astoņi pāļi, kas turējuši uz saviem pleciem tiltu. Meklējot pāļus esam aizkustinājuši upes piparmētru cerus, un nu visa krastmala smaržo pēc piparmētru tējas.

Dodamies uz Amatas labo krastu, lai izpētītu, kas notiek šajā pusē, jo saprotam, ka kreisā puse būs grūti izbrienama, jo ļoti aizaugusi un nekopta.

Upes labajā krastā, tūlīt aiz tilta, viesu vieta „Indrāni”, šajā pusē lauki pie Amatas sakopti, tuvumā uzcelta pirts, izrakti dīķi, kuros mīt zivis, tomēr ar makšķerēšanu nolemjam neaizrauties, jo bada pātagas palikušas mājās.

Nolemjam iet gar upes krastu, tāpēc jākāpj lejā, kas tomēr izdodas ar grūtībām, jo krasti ir stāvi, tāpēc daži šļūc lejā uz dibena. Nonākuši lejā, viļamies, jo gar krastu iet ir grūti – sagāzti koki, neizbrienami krūmi, elektrolīnijas tīrītāju atstātie koki, tāpēc nolemjam tomēr kāpt atpakaļ. Zēni un meitenes joprojām meklē bebru postījumus un cenšas atrast dzīvnieku izveidotos dambjus, tomēr tie izrādās palu ūdeņu sanesumi. Upmalā atrodam arī pa kādai plastmasas pudelei un konservu kārbiņai, acīmredzot te ieturējušies makšķernieki, bet traukus „aizmirsuši” paņemt līdz.

Amatas krastos aug dažādi koki, tomēr secinām, ka vairāk ir lapu koku. Ap lapu kokiem vijas apiņi, rodas jautājums, kur izmanto apiņus?

„Indrānu” dīķim upes pusē slūžas, bērniem ir ko pētīt un domāt, kas notiktu tad, ja slūžas atvērtu.

Turpinot ceļu pa labo pusi, krasti paliek lēzenāki, gultne sašaurinās. Šajā posmā elektrolīnija vairākkārt šķērso Amatas upi, zem vadiem upes krasti attīrīti, bet pārējā posmā valda brikšņi. Tuvojamies „Amatu” mājām, pļavas aizaugušas, nepļautas, upes krastos saauguši latvāņi, kas turpina savu karagājienu, ieņemot pļavas krastmalā.

Ap „Amatām” apkārtne nosacīti sakopta ( sakopts ir pats pagalms). Nolemjam doties tuvāk upei un nonākam pie senas guļbaļķu pirtiņas, kura iegrimusi zemē, durvis vairs neveras, jo griesti iebrukuši, bet pati ēka lepojas ar pavisam jaunu skursteni. „Ko lepojies, kam tev tas, ja nav pat zaķīšu tēva, kas pirtiņu iekurinātu?” Pie pirts durvīm aug mežābele, apkārtne sakopta, krūmi izcirsti, viegli pieiet pie upes un turpināt ceļu gar tās krastiem. Ja vien būtu desiņas, tad varētu pie pirts iekurināt ugunskuru, jo kāds gan malku sagādājis, gan ugunskura vietu ierīkojis.

Pie „Amatu” mājas upes krastos un gultnes vidū lieli akmeņi, pa kuriem var tikt uz otru krastu, ja prot labi lēkt un žonglierēt, bet no kājlaipas ne miņas. Nolemjam, ka daļa bērnu ies pa upes labo krastu, bet daļa turpinās ceļu pa kreiso krastu.

Zēniem par lielu prieku atrodam senus, bet tomēr bebru apgrauztus kokus, viņi triumfē, jo ir pierādījuši, ka dzīvnieki te tiešām dzīvojuši. Labi, ka nedzīvo šobrīd, jo tad Amatas krasti būtu vēl neizbrienamāki!

Aiz pirtiņas, uz Sērmūkšu pusi, neliels strautiņš pienes savu devumu lielajai Amatai. Krasti kļūst skrajāki, ainava baudāmāka.

Kreisā krasta pētītāji atraduši nopļautu pļavu ar skābbarības ruloniem. Kreisais krasts stāvāks, labais krasts kļūst lēzenāks. Gar pašu upi lēzena paleja. Zēni upē ierauga metāla mucu un nolemj krātuvi atbrīvot no piesārņojuma. Edgaram un Robertam tas veiksmīgi izdodas.

Nonākam pie mācītājmuižas, pirms tās neliela Amatas pieteka, kuru šķērsojam pa lauku ceļu. Pirms mācītājmuižas divas milzīgas cūkkūtis, tālāk, aiz kalna, divas teļu kūtis, bet nekas neliecina par iemītnieku klātbūtni, atlikušas tikai pussagruvušas ēkas, nelegāla atkritumu izgāztuve, kura tiek izmantota bieži, jo ceļš uz to gluds un neaizaudzis. Mācītājmuižas saimniecības ēkas arī skāris laika zobs un tās palēnām zaudē savu nozīmi – kā laikaveča, tā cilvēku acīs. Pati galvenā muižas ēka labā stāvoklī, apdzīvota. Pagalmā iekoptas puķu dobes, nopļauta zālīte.

Aiz mācītājmuižas Amatas krastā atrodas neliela būve un, kā vēsta uzraksts, kādreiz te atradusies meteostacija.

Pie meteostacijas ūdenī izveidojusies neliela rumba. Uzzinām, ka šeit ir iecienīta makšķernieku vieta, ja paveicas, var izvilkt raudas, vēdzeles. Intars Rozmans atceras, ka te kādreiz bijis trošu tilts, un Skujenes bērni šeit nākuši makšķerēt.

Uz Sērmūkšu ceļa, pie tilta, Amatai jau krietna straume. Apstājamies pie tilta, lai papētītu tā uzbūvi. Izrādās, ka arī šeit senāk ir bijis cits tilts, vecie pāļi vēl saskatāmi. Upes gultne pie tilta akmeņaina, veidojas neliels ūdenskritums, Amata čalo pavisam skaļi. Edgars zina pastāstīt, ka viņa vectēvs stāstījis par to, ka kara laikā zem tilta esot bijis paslēpts baznīcas zvans. Roberts stāstīto papildina, ka ceļot jauno tiltu, esot atrastas pat paslēptās zeltlietas. Upes gultni rotā ūdensrožu lapas, varbūt vasarā tās priecē ar ziediem? Amatas krastos atrodam kazenes, bet ogu vairs nav!

No tilta paveras skats uz Skujenes baznīcas torni, kurš spīdina savu iesarkano smaili cauri rudens iekrāsotām kļavlapām. Dodamies to apskatīt tuvāk!

Ejot no tilta uz baznīcu, kreisajā pusē benzīntanks, kas kādreiz pieredzējis labākus laikus, nu stāv pamests un vientuļš, „gādīgu” roku izdemolēts.

Aiz benzīntanka kapsēta. Pretī benzīntankam, ceļa labajā pusē, kādreizējās padomju saimniecības „Skujene” darbnīcas, tajās saimnieko pašvaldība, par to liecina milzīgas malkas grēdas, kas sagatavotas objektu apkures sezonai.

Izstaigājam kapsētu, meklējam M.Vanagas atrastos senos pieminekļus, bet 1798.gadu mēs neatrodam. Atrodam pieminekļus ar seniem uzrakstiem, dažus pat vecajā drukā un vācu valodā. Saglabājušies arī čugunkrusti, bet uz tiem gadskaitļus grūti ieraudzīt. Nonākam pie Skujenes bērkambara, tam laikazobs nekādu redzamu skādi nav nodarījis.

Tālāk ceļš vijas uz Skujenes baznīcu. Jau pa gabalu redzams tās atjaunotais jumts un nokrāsotā fasāde. Apstaigājam baznīcas teritoriju, bet osi mēs neatrodam, jo apkārtne sakopta, vairāki koki nozāģēti, varbūt arī osis?

No baznīcas kalna uz benzīntanku vairs nepaveras tik plašs skats, jo pļavas aizaugušas ar krūmiem, nav vairs iekopto mazdārziņu.

Ieejam baznīcā, kura laipni atvērta apmeklētājiem. Uzkāpjam un apskatām ērģeles. Daži drosmīgākie uzkāpj baznīcas tornī, lai apskatītu zvanu. Pārējie tikmēr izstaigā baznīcu un apskata izveidoto fotogrāfiju galeriju – Skujenes draudze laiku lokos.

Iznākam no baznīcas, tajā brīdī uzspīd saule un palutina mūs ar siltumu. Pie baznīcas informācijas dēlītis 4 valodās – latviešu, krievu, angļu, vācu. Uzzinām, ka rakstos draudze minēta 1444.gadā. 1666.gadā uzceļ koka baznīcu. 1780. gadā mūra baznīca, Mīteļa laikā. 1901.gadā uzcelta piebūve un jaunais tornis, draudze pati gādājusi par materiāliem. 1903.gadā baznīca iegūst ērģeles.

Kroga ēka Skujenē saglabājusies, pie tās kļava ietērpusies viskošākajās rudens krāsās.

Nolemjam apskatīt Skujenes pilsdrupas. Dažas sienas vēl saglabājušās, bet dzīvībai bīstamas, tāpēc pārāk tuvu neejam. Pats pilskalns nekopts, zālē un krūmos ieaudzis. Pilskalna centrā liels ozols, 4 bērni knapi var apņemt. No pilskalna dodamies uz Skujenes pašu centru, kur no jauna izveidota estrāde un bērnu rotaļu laukums, iestādīti kociņi, sakopts zāliens, zied puķes. Bijušā patērētāju biedrības veikala ēkā tagad Skujenes tautas nams. Vēl iegriežamies Skujenes vienīgajā veikalā un tad jau esam nopelnījuši pikniku.

„Mana Amata” izpētes materiāli janvārī būs apskatāmi Nītaures bibliotēkā, februārī pārcelsies uz Zaubi, marta sākumā uz Līvu bibliotēku. Marta beigās Amatas izpētes mapes atgriezīsies Ģikšos.