Mana Amata. ,,Mūsdienās”

Pa Melānijas Vanagas pēdām, meklējot senās takas un ceļus, pļavas un upes līčus, mājas un mājvietas, 2015.gada 22.septembrī devās astoņi Skujenes pamatskolas 2. un 4.klases skolnieki, un skolotāja Valda Miķelsone. Par ceļvedi izmantots M.Vanagas apraksts „Amata – 20. Pa Orķu ceļu”. Fragmenti no pārgājiena atskaites.

Rīts pēc iepriekšējās dienas lietavām miglains, bet nelīst. Ap 9.00 ar divām vieglajām mašīnām nokļūstam pie „Vīņaudiem”, kur Amatas upes krastā sākas mūsu pārgājiens. No lielceļa, kas ved gar „Vīņaudiem” uz „Orķiem”, paejam nedaudz pa „MISa” (bijušās Priekuļu Mašīnu izmēģināšanas stacijas) ceļu līdz pašai Amatai. Pirms aptuveni 40 gadiem bagarētā Amata ir rāma un tās krasti zāļaini. Šajā vietā upē ieplūst Vīņaudu strauts, ko savā aprakstā piemin arī M.Vanaga. Te mūsu skats tiek pavērsts uz Briežu kalna pusi – no tās Amatā ieplūst Alupīte. Šeit to redzēt nevar, bet tā tas ir. Mēs iepazīsim vienu nelielu Amatas pietekas posmu.

Dodamies laukā no pļavu ceļa, lai pa Orķu ceļu kādu gabalu ietu tieši Melānijas Vanagas pēdās. Viņa te gājusi pirms 40 gadiem – 1975.gada 9.maijā. Pavasarī. Mēs to darām rudenī, rāmā gadalaikā.

Uz Orķu ceļa pirmais zem mūsu kājām ceļu šķērso jau minētais Vīņaudu strauts. Nākamā ir M.Vanagas par „tumši noslēpumaino” dēvētā Briežupīte. … Dodamies Briežu kalna virzienā. Varam jau pa gabalu redzēt, ka ceļš ved kalnā. … Lielie koki liecina par bijušajām muižas ēkām. Un lūk, stipri apsūnojuši, koku caurauguši, dēd senās rijas krāsns akmeņi. …

Par Briežu muižu zināms, ka tajā pirmsākums Skujenes skolai. Vēlāk mācības pārceltas uz Skujenes baznīcu, tad Skujenes draudzes skolu. Kad tā 1944.gada septembrī karadarbības rezultātā iet bojā, skolu iekārto „Daktās”, bet šobrīd Skujenes pamatskola atrodas Vecskujenē.

No Orķu lielceļa nogriežamies pa labi un pārgājiens pa nesen izbūvēto „Valsts mežu” saimnieciskās nozīmes ceļu. „Salas ceļš” ved mūs uz Alupīti. Ceļa nosaukums dots no agrākajām „Salu” mājām, kuras jau toreiz atradās pļavu, purvu un mežu apskāvienos, un mežus bez laba ceļa vairs nevarēja apsaimniekot.

Pienākam pie caurtekas, caur kuru no kreisās un labo pusi ceļu šķērso Alupīte. Ūdens krāsa brūna, kā alus – plūst purvainie rāvas ūdeņi. Nav jau daudz, upīte te ir šaura, bet tomēr nepārtraukti piegādā Amatai arī savus ūdeņus. Alupītes iztece meklējama „Strupeņu” purvainajā apvidū. …

Krietnu laiku ejam gar upītes krastu, seklajā straumē arī iekāpjam. Tur ir melni, bet īpaši skaisti akmeņi. Purva ūdens tos uztur tumšus un noslēpumainus. Tādi akmeņi labi derot pirtīm. Vietām ir diezgan stāvi krasti, veci koki sakrituši pāri straumei. Dažās vietās mēs cenšamies pāriet no viena krasta uz otru. Tas nemaz nav tik vienkārši, mēs palīdzam viens otram. …

Nu jau gar pašu krastu neiespējami iet. Tādi brikšņi, ka netiek uz priekšu. Jāiet nedaudz nostāk – caur meža daļu. Drīz jau vajadzētu būt mūsu atpūtas vietai. Tur pirms kāda laika saimniekojuši bebri, tādēļ arī te ir tik necaurejams. Resnie koki sagāzti krustu šķērsu, zāle saaugusi gara, zem kājām zari un ciņi.

Tā, brīdi laužoties cauri šķēršļiem, nonākam pazīstamā vietā. Pavasarī gan viss izskatījās savādāk, jo zāle nebija saaugusi gara, koki tikai raisīja lapas. … Nu jākur uguns un jāietur pusdienas. Malku nesām līdzi, lai ātrāk tiek pie oglēm desu cepšanai. Vakar stipri lija, arī naktī un cerības uz sausu malku mežā – niecīgas. Arī iekuri mums ir līdz un drīz jau sprēgā uguns liesmu karsētās pagales. Mēs sākam veidot pierakstus un „mērām” ūdens līmeni upītē. Daži ātri vien samērcē drēbes, bet tas netraucē priecāties un draiskoties – pārgājiens ir interesants.

Nedaudz iepazīstam arī „Siliņu” māju un saimniecības ēku vietas. Mājas vietā kuplo krūmāji, ir vecas ābeles un biezi saauguši ķiršu koki. … Pie kādiem pamatu akmeņiem cieši aug bērzs un tam pie kājām kaut kāds darbarīks. To vilcis zirgs un vadījis cilvēks. Varbūt daļa no arkla vai ecēšām? Grūti saprast.

„Siliņi” ir bijusi mežsargmāja. Kad cilvēki tajā dzīvoja un saimniekoja, elektrības nebija. … Māja palika tukša. Vēlāk kāds, dumjas rīcības vadīts, pielaida „špicku”.

Skujenieši bieži Alupīti sauc arī par Siliņu upīti. …

Vecā ceļa malā liels akmens, guļ no senseniem laikiem. Zinātāji teiks – Siliņu akmens.

Ejam sēņodami. Mums ir trauki un nazīši. Atrodam pa kādai gailenei, arī bekas un retu baraviku. Mušmiru gan ir daudz, bet ko tad ar tām – lai paliek un rotā mežu!

Iznākam uz jau zināmā „Salas ceļa” un no tā uz Orķu ceļa, netālu no „Saulgožiem”. Tur saglabājies kādreizējā Briežkroga dzīvojamais gals, bet pretim – iebraucamās vietas pamati. Pagalms sakopts, ēkas uzturētas, viena jauna uzcelta. …

Orķu virzienā, izejot no meža, tāpat kā toreiz, kad gāja Melānija Vanaga, ceļu šķērso meliorēta Alupītes pieteka. …

Orķu klajumā skatam paveras bijusī 100 govju lielferma. Arī šī apkārtne pirms aptuveni 50 gadiem meliorēta. Grāvji pamazām aizaug, bet lauki nopļauti. Pārgājiens no Orķiem pāriet pārbraucienā līdz skolai. Mazliet noguruši, bet sajūsmināti esam veikuši pārgājienu. Mūsu pavadonis bija skolotājas Valdas Miķelsones zināšanas par vietējo vēsturi un ģeogrāfiju.

Ekspedīcijas rezultāti:

Mūsu ekspedīcijas ceļa posms pa lielceļu no „Vīņaudiem” līdz „Orķiem” sakrīt ar M.Vanagas veikto ceļu. Starp M.Vanagas un mūsu pārgājienu pagājuši 40 gadi. Izgaisušas rakstnieces bažas: „Vai kaut reizi kādas kājas vēl šos ceļus ies…”