Ūdenstūrisma aizsākumi

Amatas upe_vesture

50.-60. gados modē bija pēdējā sniegā izslēpoties Gaiziņā un Bākūzī, bet jau nākamajās brīvdienās doties uz Amatas krācēm. 2014.gadā šīm ūdenssacensībām 50 gadu jubileja.

…Kurš kārtīgs letiņš kaut reizi nav braucis Amatu? Nekur nereklamētie Amatas mači kā vēršu cīņas Spānijā, pievilka gan dalībniekus, gan skatītājus. 1964. g. pirmajās ūdenssacensībās Amatas staume piedalījās ap 50 ekipāžu un vairāki simti skatītāju. Pēc tam no gada gadā kā tagad latvāņi Latvijas laukos Amatā vairojās sacensību dalībnieku skaits. Tā bija visraibākā tauta – skolēni un studenti, ārsti, mākslinieki, fiziķi, ķīmiķi, zinātnieki, strādnieki, valsts iestāžu vadītāji un viņu padotie. Amatas mačos vecākais dalībnieks bija ūdenstūrisma celmlauzis, kādreizējais Latvijas skautu vadonis Ceriņtēvs. Viņam tolaik jau bija septiņdesmit, bet jaunākais – kāds puišelis viņa grupā, no kura vēlāk izauga kinorežisors Andris Slapiņš

“No Ieriķu stacijas līdz bāzes nometnei bija kādi četri kilometri, bet visi smagie nesamie – plecos laivas, somas, pārtika. 1965.g. kādam ienāca prātā ar cepuri rokā apstaigāt vilcienu. Samesto naudu aiznesa vilciena mašīnistam, lai aptur pirms Amatas tilta. Mašīnists neparko – nedrīkst apstāties, bet varot palēnināt sastāva gaitu. Tad visi lēca laukā un ripoja pa uzbērumu lejā, bet gandrīz tukšais vilciens devās tālāk…”

...60. gados Amata kļuva par tādu kā latviešu Klondaiku – par tautas vispārstāvētāko sporta veidu. Aprīlī uz ūdensmačiem plūda cilvēku straumes. Ne vienam vien reizi gadā Amata aizstāja leģendārās pulcēšanās vietas Kazā vai Skapī. Vēlākajos gados iestādes atbalstīja Amatas mačus, piešķīra braucieniem autobusus, bet no sākuma visi kūlās ar vilcienu. Vilcieni Rīga – Lugaži, Rīga – Valmiera, Rīga – Ieriķi pirms sacensībām bija pilni ar laivotājiem un skatītājiem. No Ieriķu stacijas līdz bāzes nometnei bija kādi četri kilometri, bet visi smagie nesamie – plecos laivas, somas, pārtika. 1965.g. kādam ienāca prātā ar cepuri rokā apstaigāt vilcienu. Samesto naudu aiznesa vilciena mašīnistam, lai aptur pirms Amatas tilta. Mašīnists neparko – nedrīkst apstāties, bet varot palēnināt sastāva gaitu. Tad visi lēca laukā un ripoja pa uzbērumu lejā, bet gandrīz tukšais vilciens devās tālāk…

…Pēc trakajiem tā gada (1969.g.) mačiem trīs dienas vēlāk iznāca valdības sēde, kas noteica, ka nekādi ūdenstūrisma pasākumi Latvijas PSR 1969.g. vairs nenotiks. Ne tagad, ne nākamgad sacīkstes tiešām vairs nenotika…

Pie Amatas tiešām sāka norisināties notikumi, kuriem ar sportu bija maz sakara. Valsts drošības komitejai likās, ka kopā sāk pulcēties pārāk daudz vienādi domājošo. Izšķirīgi bija 1968.g. mači Amatā. Tagad jau nelaiķis Ivars Sīpols togad bija distances priekšnieks. 1994.g. viņš žurnālistam Andrim Starvo stāstīja, ka togad Amatas nometnē pie kādas telts viņš ieraudzījis sarkanu audumu ar baltu svītru. Lai nesanāktu nepatikšanas, viņš audumu noņēmis un vēlāk kopā ar atkritumiem un dubļos iemītām kurpēm sadedzinājis. Taču drošībnieki šo lietu jau bija nofotografējuši, un Sīpolu izsauca uz pratināšanu Drošības komitejā, kur bija nogādāti arī sacensību rezultātu protokoli. Čekisti centās izdibināt, kam piederējis karogs?…

…Amatas desmitgadē 1974.g. komponiste Elga Īgenberga pēc Anša Epnera vārdiem uzrakstīja Amatas himnu Ūdenstūristu dziesmiņa…

Avots: T. Šaitere, A. Starvo, “Sestdiena”, 4.-10.04.2009, 16-19. lpp

Pilnu raksta versiju lasiet Amatas upes sacensību aizsākumi!

Pirmo Amatas sacensību NOLIKUMS, 1964.g.

Amatas karte, 1974.g.